Eksanprovansā, Francijā, 1899. gadā jezuīti uzņēma Šardēnu garīgajā seminārā (pirms tam viņš absolvēja ordeņa koledžu Mongre, iegūstot bakalaura grādu filozofijā un matemātikā). 1911. gadā Šardēns iesāka darbu Nacionālajā dabas vēstures muzejā, Parīzē. 1922. gadā Sorbona viņam piešķīra doktora grādu dabas zinātnēs — ģeoloģijā, botānikā un zooloģijā. Šardēns tika franču jezuītu ordeņa izraidīts uz Ķīnu, kur 1929. gadā piedalījās arheoloģiskā ekspedīcijā un pirmo Homo erectus palieku atrašanā, kas vēlāk nodēvēts par "Pekinas cilvēku".[2]
Romas Katoļu baznīca nosodīja vairākus viņa darbus un uzskatus un reizēm aizliedza viņam ceļot.[3]Omega punkts[4] ir jēdziens, ko ieviesa Šardēns, lai apzīmētu augstāko sarežģītības pakāpi un augstāko apziņas līmeni, uz kuru Visumam iespējams tiekties (evolucionēt). Noosfēra ir jēdziens par Zemes apziņas sfēru, ko aprakstījuši Šardēns un Vladimirs Vernadskis. Luterāņu mācītājs Juris Rubenis rakstīja, ka Šardēns "bija galvenais evolutīvā principa reabilitētājs kristīgā teoloģijā".[5]Imunologs Pīters Medavars (Peter Medawar), 1960. gada Nobela prēmijas ieguvējs medicīnā, rakstījis plašu kritiku par Šardēna pētniecību.[6] Francijas sabiedrība godinājusi Šardēnu, piešķirot titulu Officier de la Legion d'honneur.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pjērs Teijārs de Šardēns.